- Pieklibo veselība un jūties par to vainīgs / vainīga?
- Tev nekas nekaiš, bet ar viedierīces palīdzību seko līdzi savam pulsam miegā (un glabā šos datus mākoņservisā)?
- Pie vakariņu galda attaisnojies sev vai citiem, ka apēdi kūciņu desertā? Nevilšus rēķini cik kaloriju būs jāsadedzina, lai to neitralizētu?
- Pārdzīvo, ka paliki mājās, nevis devies skriet vai nūjot? Neaizgāji uz sporta zāli un domā par to?
- Apkārtējie izsaka komplimentus, ka labi izskaties, bet turpini darīt visu iespējamo, lai izskatītos vēl labāk un tiecies pēc neaizsniedzamā ideāla, kas vienmēr būs soli priekšā?
Vai esi aizdomājusies, kāpēc tā?
Te būtu vietā parunāt par mūsdienu sabiedrības diskursu – pārspīlētu „veselīgumu”, jeb „helsismu” („healthism”).
„Helsisms” ir neoloģisms (neoloģisms – jaunvārds, jauna esošā vārda pielietojuma nozīme) kura nozīme ir, ka veselīgs dzīvesveids tiek prioterizēts pāri visam (1).
1980. gadā ASV politekonomists Roberts Kraufords (Robert Crawford) (2) publicēja eseju ar nosaukumu „Veselīgums un ikdienas dzīves medikalizācija” (Healthism and the Medicalization of Everyday Life), kurā argumentē, ka mūsdienu sabiedrībā „veselīgums” nostāda veselības un slimības problemātiku indivīda līmenī. Arī risinājumi tiek nostādīti tajā pašā – indivīda – līmenī. Piešķirot veselībai supervērtību, tā kļūst par metaforu labajam dzīvē: veselīgums izvirzās cīņas par vispārēju labklājību avangardā.
“Helsisms” akcentē „veselīgumu” kā individuālu virsvērtību un atskaites punktu, nonākot līdz tam, ka ja saslimsti, pats esi vainīgs.
Kraufords redz „helsismu” kā “jaunās veselības apziņas un sabiedrisko kustību raksturojumu”. Tādējādi autors reaģē uz 1970. gados popularitāti gūstošajām holistiskās ķermeņa uztveres, alternatīvās medicīnas un pašaprūpes kustībām ASV. Tās bija reakcija uz samilzušajām problēmām ar rietumu alopātisko (medicīna, kas balstās uz medikamentu un ķirurģiskas iejaukšanās pielietošanu ārstniecībā) medicīnu.
Šīs kustības un „Helsisms” ir arī vēsturiskā diskursa virzības uz medikalizāciju kā sabiedrības pārvaldības veidu domājot kategorijās „vesels” un „nevesels”, kur šie jēdzieni kļūst par sinonīmiem „labajam” un „sliktajam”.
Otrs autors, ko parasti min pie „helsisma” teorijas klasiķiem ir Petrs Skrabaneks (Petr Skrabanek) (3) ar viņa 1994. gada grāmatu „Humānās Medicīnas Nāve un Piespiedu Veselīguma Sākums” (The Death of Humane Medicine and the Rise of Coercive Healthism).
Saskaņā ar Skrabaneku „helsisms” sākas, tiklīdz valdība sāk izmantot propagandu un piespiedu mehānismus, lai izveidotu veselības normas un mēģina iedzīvināt „veselīga dzīvesveida” normas.
Visas cilvēka darbības tiek izvērtētas reālā vai iedomātā ietekmē uz veselību: tās tiek iedalītas „veselīgās” un „neveselīgās”, ieteicamās un nevēlamās, akceptējamās un nepieņemamās, atbildīgās un bezatbildīgās.
Skrabaneka uzskatā „helsisms” iet roku rokā ar to ko viņš sauc par „dzīvesstilismu” („lifestylism”) – citu neoloģismu, ko autors izmanto, lai aprakstītu uzskatu, ka vairums slimību ir neveselīgu ieradumu vai rīcības rezultāts. Autors atzīmē, ka lai gan „dzīvesstilisms” ir šķietami balstīts uz matemātiskiem un statistikas datiem, tam piemīt spēcīga „morālisma (moralizēšanas) piegarša”.
Skrabaneks citē britu epidemiologu Džefriju Rouzu, kurš pauž pārliecību, ka vairums cilvēku dzīvo „neveselīgi” un veido „slimu sabiedrību”. Bet (saskaņā ar Skrabaneku), šāds vēstījums novedīs pie fatālistiska dzīvesstila doktrīnas nolieguma, tas ir jāpārstrādā, lai būtu sociāli un politiski pieņemams, tādējādi citējot Rouzu par uzskatu, ka „slima” sabiedrība ir jāpārizglīto par to, kas ir „normāli un pieņemami”. Mūsdienu indivdualizētajā sabiedrībā cilvēki vairs nesaskata saistību ar pagātni, savu dzimtu, nedzīvo lielās ģimenēs. Pārtrūkst dzīves ritums, kur nāve ir dabisks process.
Pēc Skrebeneka domām mūsdienu laicīgajā sabiedrībā veselīgais dzīvesveids sāk aizstāt reliģiju, kur reliģija ir „veselīgums”, bet ārsts – priesteris.
Galu galā Skrabaneks secina, ka „helsisms” ir vai nu totalitārisma simptoms vai tā sākums. Skrabaneks apgalvo, ka „helsisms” attaisno rasismu, segregāciju un eugēnisko (ideja, ka ir iespējams uzlabot cilvēkus / sabiedrību, ļaujot radīt bērnus tikai labākajiem) kontroli.
[reklama_publikacija]
Austrāliešu pētniece Džuliana Čīka (Julianne Cheek) esejā „Veselīgums: jaunais konservatīvisms?” (“Healthism: A New Conservatism?”) atzīmē, ka „daudzu mūsdienu veselības un veselības aprūpes diskursus formē liberālais kapitālisms ņemot vērā, ka tas ir bijis laikmets, kad liberālā kapitālisma pieņēmumi kļuvuši mazāk kā ideja, vairāk kā ortodoksija (ortodoksija – nostabilizējusies doktrīna, piemēram, reliģijā).
Viņa raksta, ka veselība kļuvusi par jaunības spēka avotu, „potenciālas perfekcijas” solījumu, par jauno nemirstības meklējumu versiju. Tā ir jauna goda zīmes forma, ar kuru mēs varam apliecināt, ka esam atbildīgi un vērtīgi gan kā pilsoņi, gan indivīdi. Tādējādi mūsdienu Rietumu sabiedrībās veselība tuvojas svētajam statusam…
Helsisma racionālais pamats
„Helsismam”, jeb „veselīgumam” ir arī racionāli neapgāžams pamats. Statistiski nāves cēloņi ir mainījušies: ja agrāk cilvēki mira no infekcijas slimībām, tad mūsdienās attīstoties medicīnai un vakcīnām, infekcijas vairs nav lielākā problēma. Palielinoties mūža ilgumam cilvēki mirst pārsvarā no sirds – asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām. Ģenētiski determinēta ir nesalīdzināmi mazāka daļa no gadījumiem: pārsvarā tās ir dzīvesveida slimības.
Tādējādi veselīgam dzīvesveidam – uzturs un fiziskās aktivitātes – ir racionāls pamats slimību profilaksē.
Sekas sabiedrībā
Būtībā „helsisms” rada spiedienu sabiedrībā. Pārņemtība ar veselību nav rūpes par līdzcilvēkiem, tā ir vērsta uz sevi.
Spiediens uz indivīdu ir sekojošs: mums visiem ir jābūt jauniem, skaistiem un veselīgiem. Sākot no dzīvesstila TV ekrānos līdz labākām iespējām konkurēt darba tirgū. Sociālajos tīklos sevi jāpasniedz kā skaistu, veselu, priecīgu un fiziski aktīvu cilvēku.
Diemžēl dzīvē visi nevar būt skaisti un veseli.
Pat, ja visi gribētu dzīvot veselīgi, jāņem vērā sociālekonomiskie faktori: dzīves kvalitāte ir tieši atkarīga no finansiālajām iespējam. Vieni var atļauties dzīvot pie jūras un ēst kvalitatīvu pārtiku, citi ir spiesti dzīvot Sarkandaugavā un elpot ogļu putekļus no ostas pārkraušanas termināļa, nevar atļauties ēst lasi ikdienā.
Psihologi atzīst, ka individuālā līmenī cilvēki var kļūt atkarīgi ne tikai no vielām, bet arī no darbībām.
Piemēram, ortoreksija ir pārmērīga tieksme ēst veselīgu ēdienu.
Ja cilvēks pārdzīvo, ka apēdis lieku kūciņu, neapmeklē restorānu tikai tāpēc, ka tur ēd nepareizi, tas ar laiku sāk traucēt dzīvot.
Vēl kāds piemērs – muskuļu dismorfija – pārspīlēta tieksme veidot savu ķermeni ideālu. Cilvēks var pārdzīvot, ja nav apmeklējis svaru zāli. Vai arī netiekas ar draugiem, jo jādodas uz svaru zāli. Šeit rodas jautājums – ja mūsu „pareizais” dzīvesveids sniedz nevis labsajūtu, bet traucē un rada emocionālas vai sociālas problēmas – vai mēs patiesībā esam veseli?
„Helsisms” nenoliedzami ir arī bizness, ar visām no tās izrietošajām sekām: sākot no dārgiem eko-produktiem, līdz brīnumdiētām un reklāmām, kas aicina izmantot attiecīgos produktus vai pakalpojumus (ieskaitot medicīnas produktus un pakalpojumus), pretējā gadījumā neatbildīsi standartiem, nebūsi pilnvērtīgs un vesels.
Nav šaubu, ka veselīgs dzīvesveids piedāvā daudzus labumus un ir tā vērts. Ir pierādīts, ka tas palīdz slimību profilaksei un var jūtami uzlabot mūsu veselību. Steidzīgajā 21. gs ar tādu ekoloģiju kāda mums ir, veselīgs dzīvesveids ir labākais, ko varam darīt savā un savu bērnu labā. Dzīvosim veselīgi, bet izvērtēsim kritiski: nekritīsim galējībās, pakļaujoties „helsisma” spiedienam tā negatīvajā nozīmē!
Šīs publikācijas tapšanu iedvesmoja un tajā arī nedaudz citēts LR1 raidījums „Zināmais Nezināmajā” „Cik veselīgi ir būt apsēstam ar veselību?”